|     |  


CĪŅA PRET VARDARBĪBU ĢIMENĒ


Vardarbībai ģimenē – nē!
Vardarbība ģimenē ir fizisko, seksuālo, verbālo, emocionālo un ekonomisko aizskārumu cikls, kas atkārtojas arvien biežāk un kas tiek izmantots pret sievieti no partnera (vīra, drauga) puses ar mērķi iegūt pār viņu kontroli un varu.

Pasaulē visvairāk sieviešu vardarbību piedzīvo tieši no sava partnera. Pasaules Veselības organizācijas (PVO) dati liecina, ka 70% no pasaulē noslepkavotajām sievietēm ir nogalinājuši viņu vīri vai partneri. Eiropas Padomes statistika rāda, ka no partnera vardarbības cietusi katra 4. sieviete, bet katru gadu no vardarbības savā ģimenē cieš 6 – 10% pasaules sieviešu.
Latvijā nav pieejama statistika par lielo vardarbības apmēru pret sievietēm un tās ietekmi uz sieviešu fizisko un garīgo veselību. Resursu centrā sievietēm „Marta” strauji aug vardarbībā cietušo sieviešu pieprasījums pēc palīdzības.

Vardarbība pret sievieti ir uz dzimumu balstītas vardarbības rīcība, kā rezultātā rodas vai var rasties fizisks, seksuāls vai garīgs kaitējums vai ciešanas sievietei, ieskaitot draudus, piespiedu darbības vai patvaļīgu brīvības atņemšanu, neatkarīgi, vai tā notiek sabiedriskās vai privātās dzīves ietvaros.

Lielākajā daļā sabiedrības aizvien valda mīti par vardarbību ģimenē, ka tas ir normāls ģimenes modelis, kad sieviete tiek pakļauta vardarbībai, ka sievietes pašas ir vainīgas, ka pret viņām tiek vērsta vardarbība, ka vardarbība ģimenē ir varmākas un upura privātās dzīves problēma un sabiedrībai tajā nav jāiesaistās. Diemžēl minētie stereotipi un neizpratne par vardarbību ģimenē pret sievieti ir novērojama arī daudzu valsts institūciju darbinieku vidū.

AVON Skaistuma centros visā Latvijā ir pieejami „Marta” izdotie bukleti „ Ja tu ciet no partnera vardarbības, tu esi spējīga to pārtraukt”.

Palīdzi arī Tu!


Kas ir vardarbība ģimenē?

Vardarbība ģimenē ir problēma, kas atkārtojas sērijveidā neatkarīgi no sociālā slāņa. Tā pastāv neatkarīgi no tā, cik attīstītā valstī tā notiek, cik izglītoti ir tās iedzīvotāji vai cik lieli ir to ienākumi. Šī vardarbība notiek ģimenē, tātad, starp partneriem, vecāku vardarbība pret bērniem, kā nepietiekamas rūpes par vecākiem ģimenes locekļiem t.i. tiem ,kuri paši nespēj par sevi parūpēties. Vairāk kā 90 % ģimenes vardarbības gadījumu ir vērsti pret sievietēm! Patiesais vardarbības gadījumu skaits ir 5 - 10 reizes lielāks nekā reģistrēts policijā.

Sabiedrībā ir īpatnējs priekšstats par vardarbību ģimenē – par vardarbību tiek uzskatīta tikai fiziska ietekmēšana. Tomēr arī psiholoģiskā vardarbība var būt tikpat sāpīga. Šīs problēmas ir intīmas, tiek slēptas ģimenē, netiek rādītas sabiedrībā. Pirmo reizi par šo sāka runāt Rietumeiropā pagājušā gadsimts 60ajos gados – sākotnēji kā feministu kustības aktivitātes. Tieši pateicoties šīm aktivitātēm pirmo reizi sabiedrības uzmanība tika pievērsta šai vardarbības formai.

Sievietes vairāk cieš no vīriešiem, kurus pazīst, nekā no svešiniekiem: vīriem, partneriem, tātad tuviem cilvēkiem. Aptaujas liecina, ka visvairāk sievietes ir apdraudētas viņu pašu mājās, nevis publiskās vietās. Pēc datiem, kas reģistrēti policijā, 70% vardarbības gadījumu pret sievietēm notikuši tieši viņu mājās.

Ģimenes vardarbības formas

Pastāv dažādi ģimenes vardarbības veidi. Tā var būt arī garīga, sociāla vai finansiāla, ne tikai fiziska. Pētot vardarbību ģimenē Eiropas savienības valstīs, secināts, ka tas ir viens no izplatītākajiem fenomeniem. Gandrīz katra otrā persona, kas vecāka par 15 gadiem, zina kādu ģimenes vardarbības gadījumu un ceturtā daļa ir tieši cietusi no tās, biežāk kā aculiecinieki.

  • Fiziskā vardarbība: aizskaršana, speršana, sišana, raušana aiz matiem, dedzināšana, slepkavība;
  • Emocionālā vardarbība: emocionāla aizskaršana, aizskaršana ar vārdiem, šantāža, vainas sajūtas radīšana, izsmiešana;
  • Seksuāla vardarbība: izvarošana, piespiešana veikt negribētas darbības;
  • Sociāla vardarbība: upura izolēšana no sabiedrības, apkārtnes, draugiem, telefona zvanu bloķēšana, utt.;
  • Finansiāla vardarbība: liegta pieeja naudas līdzekļiem vai aizliegums pelnīt.

Kas ir varmāka?

Varmākas parasti uzreiz nav atpazīstami kā „monstri”. Tie nav svešinieki. Tie ir vīri, partneri, „labie” bērnu tēvi. Izglītoti, materiāli nodrošināti un sabiedrībā atzīti vīrieši var būt tieši tikpat lieli varmākas ģimenē, kā neizglītotie un maz pelnošie.

Kas ir upuri?

Starp vardarbībā ģimenē cietušajām var sastapt vienlīdz daudz izglītotu kā arī mazizglītotu sieviešu ar dažādu materiālo nodrošinājumu. 35 gadu vecums ir tas, kad sievietes visvairāk tiek pakļautas vardarbībai ģimenē. Vairums upuru dzīvo laulībā, visbiežāk – pirmajā.

Statistika

Kad tas viss sākas?

Pirmās vardarbības pazīmes parasti parādās jau pirmajā laulības vai partnerattiecību gadā un problēma kulminē pēc desmit partnerattiecībās pavadītiem gadiem. Varmācīga uzvedība sāk parādīties grūtos dzīves brīžos un īpašās dzīves situācijās:

  • kad viņam uzrodas jauni draugi – 8%;
  • kopš attiecību sākuma – 10%;
  • pēc nākamā bērna piedzimšanas – 10%;
  • pēc pirmā bērna piedzimšanas – 11 %;
  • pēc ārpus laulības sakaru nodibināšanas – 12%;
  • pēc laulības noslēgšanas - 35%.

Kāpēc vairums vardarbības ģimenē gadījumu tiek slēpti?

Sievietes uzskata, ka pašas ar savu uzvedību ir izraisījušas vardarbību. Attiecības starp upuri un varmāku parasti tiek raksturotas kā atkarība no pāridarītāja. Viena no specifiskajā īpatnībām ir lojalitāte pret varmāku, centieni to pasargāt, just tam līdzi un „sadarboties” ar to.

Aizskartās sievietes tiek pakļautas vēl lielākai vardarbībai, ja izrāda vēlmi pamest varmāku. Sievietes neziņo par vardarbības gadījumiem mājās vairumā gadījumu tādēļ, ka:

  • jūt kaunu;
  • baidās par savu drošību;
  • baidās par savu bērnu drošību;
  • baidās par to, ka var izjukt ģimene;
  • baidās par to, ka to var uzzināt citi;
  • baidās sagraut savu reputāciju;
  • jūtas vainīga;
  • ir finansiāli/emocionāli atkarīga no partnera;
  • bērni ir atkarīgi no partnera;
  • badās par nedrošību;
  • nezin, kur meklēt palīdzību;
  • izjūt nevēlēšanos vēlreiz pārdzīvot nepatīkamos gadījumus un analizēt tos tiesā;
  • neuzticas valsts iestādēm.

Sabiedrības viedoklis

Trīs ceturtdaļas aptaujāto cilvēku vairākās Eiropas Savienības valstīs atzīst vardarbību ģimenē par fundamentālu problēmu. Sievietes vecumā no 35 – 54 gadu vecumam to vērtē kā ārkārtīgi nopietnu.
Cilvēki nezina, kā palīdzēt ģimenes vardarbībā cietušajām. 55% aptaujāto atzina, ka nav pietiekami informēti par šo problēmu. 36% jūtas pietiekami labi informēti, tikai 4,5 % atzīst sevi par labi informētiem. Par galvenajiem šīs problēmas risinātājiem tiek uzskatītas nevalstiskās organizācijas un policija.

Ko darīt, ja ...

jūs vai kāda no jums tuvām sievietēm ir kļuvusi par ģimenes vardarbības upuri? Nekavējoties meklējiet palīdzību Sieviešu Resursu Centrā MARTA www.marta.lv

vardarbība kļūst regulāra:
  • zvaniet policijai, jo vardarbība ģimenē ir krimināli sodāma un policijas pienākums ir reaģēt uz šādiem izsaukumiem un iejaukties;
  • meklējiet medicīnisko palīdzību – pieprasiet, lai tiktu veikti pieraksti, kuros tiek protokolēta ievainojuma izcelsme un tiek aprakstītas sekas;
  • izdariet redzamo savainojumu fotouzņēmumus. Fiksējiet fotogrāfijā arī mantiskos bojājumus;
  • kontaktējieties ar speciālajām sociālajām institūcijām, pieprasot palīdzēt atrisināt jūsu situāciju. Ja esat nolēmusi pamest mājokli, kur dzīvojat kopā ar varmāku, noteikti paņemiet līdzi visus svarīgos dokumentus, vai vismaz to kopijas!

Neaizmirstiet paņemt:

  • pasi (arī bērnu);
  • dzimšanas apliecību (arī bērnu);
  • autovadītāja apliecību un automašīnas dokumentus;
  • laulības apliecību;
  • bankas dokumentus, kontu izrakstus;
  • apdrošināšanas polises (arī bērnu);
  • dzīvokļa īres līgumu;
  • dokumentus, kas apliecina mantas daļas (dzīvoklis, māja);
  • savu naudu;
  • Jūsu īpašumā esošas vērtslietas;
  • nepieciešamos medikamentus (arī bērniem);
  • nepieciešamās lietas (piemēram, brilles)
  • atslēgas;
  • mobilo telefonu un svarīgus telefona numurus;
  • izglītības dokumentus;
  • bērnu mīļākās rotaļlietas.

Vardarbība bez fiziska spēka pielietošanas

Viens no izplatītākajiem mītiem par vardarbību ģimenē ir tāds, ka tikai fiziska vardarbība ir vardarbība. Tā nav taisnība! Fiziskā vardarbība ir tikai aisberga redzamā daļa, zem kuras slēpjas plašs cita veida vardarbības spektrs. Tā tiek uzskatītas par daļu no ģimenes attiecībām, kā to arī uztver sabiedrība. Pat šīs vardarbības upuri to tā uztver. Doma par to, ka vardarbība, kurai nav fizisku izpausmju nav vardarbība, jeb ir mazāk sāpīga , ir dziļi iesakņojusies sabiedrības apziņā. Arī tā nav taisnība! Nav mazāk sāpīgu vardarbības formu par citām.

Ģimenes vardarbības upuri dzīvo nebeidzamā nedrošībā un bailēs. Šāda dzīve ir traumējoša un ilgākā laika posmā var izraisīt neārstējamus fiziskās un garīgās veselības traucējumus. Fiziskās vardarbības sekas ir labi zināms, jo tās ir viegli ieraudzīt. Policijai un tiesai ir vieglāk strādāt ar šādām lietām. Psiholoģiskas vardarbības gadījumos ir sarežģītāk – ir grūtāk to pārtraukt un sodīt varmāku. Psiholoģiskās vardarbības sekas parasti tiek slēptas. Tās ir: dusmas, bailes, depresijas, nespēja koncentrēties, sagrozīta realitātes uztvere, kauna un vainas sajūta, pašapziņas un pašcieņas zaudēšana, miega traucējumi, murgi, seksuālas dabas un ēšanas traucējumi, tieksme izdarīt pašnāvību, atkarība no medikamentiem...

Sievietes, kuras ir pārcietušas fizisko vardarbību no saviem partneriem, apgalvo, ka vardarbība, kurā netika pielietots fizisks spēks, tā sajusta policijas iejaukšanās laikā vai tiesā, ir vēl sāpīgāka.

Kā vardarbība pret sievieti ģimenē ietekmē bērnus

Bērni, arī tie, kuri ir bijuši aculiecinieki pieaugušo vardarbībai, ir upuri. Esot „tikai” aculiecinieks vardarbībai vecāku starpā, bērns tiek traumēts tieši tik pat lielā mērā, kā tad, ja pats tiktu tieši iesaistīts vardarbības aktā. Balstoties šādā traumatiskā bērnības pieredzē, tām meitenēm, kuras ir to pieredzējušas, ir lielāka iespēja pašām kļūt par šādas vardarbības upuriem, bet zēniem – par varmākām salīdzinājumā ar tiem, kuri nav to pieredzējuši.

Tādējādi eksperti norāda, ka vardarbīgi vīrieši ir arī vardarbīgi tēvi. Ir zināmi gadījumi, ka pēc šķiršanās varmāka novirza savas tieksmes uz bērniem, ar kuriem viņam likums ļauj tikties. Tas ir iemesls, lai tiem automātiski netiktu dota atļauja tikties ar bērniem uzreiz pēc šķiršanās, nelūdzot ekspertu padomu un nekad – ja bērns atsakās tikties ar tēvu.

KĀ VARAT PALĪDZĒT?

  • Centieties uzzināt pēc iespējas vairāk par šo problēmu un par iespējām, kādas varat sniegt vardarbībā cietušajai.
  • Iedrošiniet vardarbībā cietušo runāt par to.
  • Ieklausieties viņā, īpaši tad , kad viņa stāsta par to, kā viņas partneris viņu sāpina, notici viņai un nenosodiet viņu par to.
  • Pārlieciniet viņu, ka viņai nav jājūtas vainīgai par notikušo un pastāstiet, ka viņa ir viena no daudzām, kuras cietušas no partnera vardarbības.
  • Pastāstiet, ka ir bīstami ignorēt šo vardarbību un tikai un vienīgi varmāka ir atbildīgs par šo nodarījumu. Nav nekā tāda, kas varētu izraisīt vardarbību un nav nekā, kas to attaisnotu.
  • Parunājiet par to, kā dažādos veidos varētu mainīt radušos situāciju.
  • Palīdziet viņai pieņemt lēmumu, bet nespiediet to darīt.
  • Atbalstiet viņu, neatkarīgi no tā, kādu lēmumu viņa pieņem.
  • Dariet viņai zināmu, ka neviens nevar tikt galā ar šādu problēmu vienatnē un palīdziet viņai atrast speciālista palīdzību.
  • Pārliecini viņu par to, ka viņas domas, jūtas un uzvedība ir saprotama un dabīga. Pavadiet viņu, ja viņai vajadzīgs atbalsts, piemēram, dodoties uz valsts iestādēm vai citām institūcijām.
  • Palīdziet pieskatīt bērnus un veikt mājas soli.
  • Palīdziet viņai sastādīt „krīzes plānu”, respektīvi „glābšanās plānu”, palīdziet
  • atrast viņai drošu patvērumu, kur viņa var doties, gadījumā, ja viņai un viņas bērniem rastos vajadzība pēc tāda.
  • Neiesaistieties nekādās diskusijās ar viņas vardarbīgo partneri.
  • Pārlieciniet viņu, lai viņa neļauj tuviniekiem iesaistīties attiecību skaidrošanā ar varmāku un meklē palīdzību pie speciālistiem.

Mēs ticam, ka runājot par vardarbību ģimenē, pārdodot īpašos produktus un apvienojot spēkus, mums izdosies palīdzēt sievietēm, kurām tas ir nepieciešams.

Mūsu mērķi:

  • Nostiprināt sieviešu stāvokli sabiedrībā, uzlabot dzīves un veselības stāvokli;
  • Padarīt faktu par vardarbības izplatību ģimenē zināmu – tas nav retums;
  • Iegūt finansiālus resursus reālam atbalstam cīņai pret vardarbību ģimenē, pārdodot īpašus produktus;
  • Sadarboties ar nevalstiskajām organizācijām, kuras ir kompetentas palīdzība sniegšanā vardarbībā ģimenē cietušām sievietēm.